Ieklausoties Eiropas jauniešos

Šajā lapā vēlamies publicēt informāciju par dažādām Eiropas jauniešu iniciatīvām gan draudžu paspārnē, gan ārpus baznīcas. Ja vēlaties pastāstīt par kādu iniciatīvu, lūdzu, rakstiet uz echoes taize.fr.

Edinburga: Grāntonas rajona dārzkopji

Grāntona ir Edinburgas rajons, kurā, spriežot pēc pirmā acu uzmetiena, atrodas tikai dzīvojamās ēkas. Kā sacījis kāds Grāntonas iedzīvotājs, cilvēki te pārvietojas tikai no sabiedriskā transporta pieturas līdz savām namdurvīm. Veidojot dzīvojamo rajonu, uz katra ielas stūra atstāts neliels brīvas zemes gabals. Tā kā šīs teritorijas ir iežogotas un pārāk nelielas, lai tajās izveidotu parkus, zeme tika pamesta novārtā, un šajās vietās sāka krāties atkritumi.

JPEG - 35.9 ko

Pirms četriem gadiem divi draugi pa visu Grāntonas dzīvokļu durvju spraugām pabāza anketu ar jautājumu: vai nebūtu labi ar šo zemi kaut ko pasākt? Neviens neiebilda, bet diezgan daudzi sacīja, ka pūlēties esot velti: ja kaut kas tikšot sakopts, tad citi to tūliņ pat piemēslošot.

Abus draugus tas stipri atvēsināja, tomēr viņi iemeta pastkastītēs vēl vienu skrejlapu ar aicinājumu sestdienas rītā sapulcēties, līdzi ņemot lāpstas vai kādu citu dārza aprīkojumu. Toms un viņa draugs bija domājuši, ka vismaz pāris cilvēku noteikti atnāks un viņi varēs iepazīsies ar citiem, kuri vēlas uzlabot rajona izskatu. Diena bija svētīta ar labu laiku, sapulcējās gandrīz 30 cilvēki, un viens ielu stūris tika pilnībā pārrakts un apstādīts!

JPEG - 42.2 ko
Working on one of the gardens in Granton, Edinburgh

Tad daži kaimiņi no otra ielas gala palūdza, vai dārzkopju grupa nevarētu palīdzēt arī viņiem izveidot savu dārzu. Kopš tā laika gan dārzu, gan dārzkopju skaits ir audzis: tagad Grāntonā ir 5 sakoptas vietas un vairāk nekā 60 grupas dalībnieku. Grāntonā dramatiski pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kam nepieciešama palīdzība pārtikas iegādei. Dārzu iniciatīvas mērķis ir izaudzēt rajonā pēc iespējas vairāk pārtikas un iesaistīt procesā daudzus vietējos iedzīvotājus. Izaudzētais tiek sadalīts starp brīvprātīgajiem vai izmantots kopīgu maltīšu pagatavošanai, pie viena galda pulcējot arvien vairāk vietējo ļaužu.

Nesen kādā tikšanās reizē Edinburgā Toms sacīja, ka viņu arvien vairāk interesējot saikne, kas pastāv starp zemes atjaunošanu un kopšanu, cilvēku dziedināšanu un kopienas izaugsmi. Iespējams, visi šie jautājumi ir viena un tā paša procesa sastāvdaļa:

“Kopīgi strādājot, mēs visi esam ieguvuši lieliskus jaunus draugus. Cilvēki ir teikuši, ka dārza darbi palīdzējuši viņiem pārvarēt stresu, depresiju un pat hroniskas sāpes. Daži kaimiņi apgalvo, ka visa ielas atmosfēra ir mainījusies, un mēs esam radījuši biodažādības oāzi pļauta zāliena, jumtu un betona tuksnesī.”

JPEG - 43.8 ko

Ne vienmēr iet viegli – grupā mēdz būt konflikti un problēmas, bet, tāpat kā daudzi citi cilvēki visā pasaulē, arī dārzkopju grupas dalībnieki rod pašcieņu un apmierinājumu tajā, ka spēj sagādāt ēdienu savai ģimenei un draugiem, izmantojot zemi zem savām kājām. Toms saka: “Laikā, kad mūs tik bieži dēvē par patērētājiem, it kā tas būtu mūsu eksistences vienīgais mērķis, iespēja kļūt par ražotāju ļauj gūt politiski un garīgi atšķirīgu pieredzi.”

Grāntonas rajona dārzkopji [https://www.facebook.com/grantoncommunitygardeners]


Velva: solidaritātes pieredze Dienvidspānijā

Pjērs, brīvprātīgais jaunietis no Francijas, uzrakstīja šo rakstu pēc tam, kad šopavasar kopā ar itālieti Andreu bija viesojies Velvas provincē Dienvidspānijā..

Mēs pavadījām fantastisku mēnesi Islakristinā, nelielā pilsētiņā, kurā dzīvo 20 000 iedzīvotāju. Velva ir Spānijas province ar viszemāko dzīves standartu, visaugstāko bezdarba līmeni un vislielāko skolēnu atbirumu visā Eiropā.

Ko te grasījāmies iesākt mēs, itāļu un franču brīvprātīgie kopā ar Tezē brāli no Spānijas? Gribējām vienkārši neilgu laiku padzīvot kopā ar ļaudīm, kas mīt pašos Eiropas dienvidos, kur netrūkst ne saules, ne nemiera un slēptu raižu. Zinot, ka darīt varam ļoti maz, mēs devāmies uz turieni tukšām rokām, grūtībās nonākušajiem cilvēkiem piedāvājot vien lūgšanas un solidāru klātbūtni.

Katoļu palīdzības organizācijā Caritas pildījām pārtikas pakas, palīdzējām stumt ratiņkrēslus un atvērām apmeklētājiem durvis – darījām ļoti vienkāršas lietas, cenšoties cilvēkus laipni uzņemt, ieklausīties viņos un izrādīt uzmanību. Uz ielas nabadzība nebija manāma, bet Caritas mēs redzējām cilvēkus, kuriem nepieciešama materiāla palīdzība, lai iegādātos pārtiku un samaksātu elektrības rēķinus. Tomēr vairāk par visu nepieciešams atjaunot šo cilvēku pašcieņu. Nespējam aizmirst asaras un galvas, kas noliektas kaunā par to, ka jālūdz palīdzība.

Šeit strādājošie brīvprātīgie bija pavisam parasti cilvēki, kas gribēja savu iespēju robežās palīdzēt citiem ļoti dažādās situācijās. Dzirdējām arī par citām cerības vietām – "Naim", rehabilitācijas centru jauniem narkomāniem, un Puertas Abiertas (“Atvērtās durvis”), kas ik dienas ver durvis bezpajumtniekiem, piedāvājot izdzert tasi kafijas, nomazgāties dušā un izjust cilvēcisku laipnību.

Dienās, kad nestrādājām Caritas, devāmies uz skolām, kas bija mūs uzaicinājušas, vai tikāmies ar draudžu jauniešiem. Mēs ieklausījāmies viņos, stāstījām par savu pieredzi, liecinājām un aicinājām pievienoties kopīgai lūgšanai.

Katru dienu noturējām trīs lūgšanas. Pirmo – no rīta dzīvoklī, kurā dzīvojām, skaistā lūgšanu vietā ēdamistabas stūrī. Bijām aplīmējuši kartona kastes ar dāvanu iesaiņojamo papīru, uz šīm kastēm nolikām dažas ikonas, sveces un pludmalē savāktus gliemežvākus. Abas pārējās lūgšanas notika dažādās pilsētas baznīcās. Mēģinājām pēc iespējas pieskaņoties konkrētajai videi, kurā valda sena katolicisma tradīcija, kas sakņojas tautas dievbijībā. Andalūzijā pastāv ļoti spēcīgas un dogmatiskas reliģiskās jūtas. Dekoram pietika vien ar dažām svecēm.

Bijām plānojuši lūgties trijatā, bet pārsteidzošā kārtā mums ik dienas pievienojās arvien vairāk dažādu vecumu cilvēku. Lūdzāmies Klusās nedēļas tēlu priekšā ar meditatīviem Tezē dziedājumiem un klusumu, kas mūsu dievkalpojumos (un dzīvē) ir liels retums. Dziļa lūgšana vienoja cilvēkus no dažādām studentu biedrībām, jauniešu kustībām un draudžu grupām. Viņiem šis gavēnis bija citāds. Katru dienu mums pievienojās pa jaunam cilvēkam, kuru kāds bija uzaicinājis.

Mūsu kopīgā dzīve bija ļoti vienkārša starp tikšanās reizēm, palīdzību organizācijā Caritas un lūgšanām daloties ikdienas darbos: lūgšanu sagatavošanā, iepirkšanās, ēst gatavošanā, dzīvokļa uzkopšanā... un arī ar dažām pastaigām svaigā gaisā pa saulaino pludmali.

Kopumā jāsaka, ka piedzīvojām ļoti siltu uzņemšanu un neticamu dāsnumu. Tā mums patiesi ļāva justies kā mājās – tā, it kā mēs šos cilvēkus būtu pazinuši vienmēr.


Strasbūra: palīdzība trūcīgiem studentiem

Tēvs Tomass Venders, kurš atbild par jauniešu darbu Strasbūras Katoļu baznīcā, atsūtīja šo stāstu par Bernanos centru, Strasbūras Universitātes kapelāna biroju.

Katru trešdienas vakaru pulksten 6 uz ietves pie universitātes kapelāna biroja pulcējas studenti ar iepirkumu maisiņiem rokā. Reizēm studentu skaits sasniedz pat 300. Birojā uz galdiem stāv eļļa, cukurs, milti, makaroni, rīsi, svaigi dārzeņi, konservi, gaļa, maize, šokolāde...

Studenti, kas nonākuši nopietnās finanšu grūtībās, par vienu eiro saņem ēdienu veselai nedēļai. Pēdējos gados studentu ekonomiskā situācija ir pasliktinājusies. Daudziem ir problemātiski katru dienu sarūpēt sev iztiku. Studenti, kas pulcējas pie kapelāna biroja, un citi no visas universitātes pilsētiņas ir izveidojuši partnerību, lai steidzami reaģētu uz šo jauno sarežģīto situāciju.

Sākumā brīvprātīgo bija maz, taču tad iesaistījās paši palīdzības saņēmēji. Viņi brauc pēc pārtikas, no rīta izkrāmē to no kravas auto, saliek noliktavā, sašķiro un izdala. Kad iestājas aukstais laiks, tiek dalīti karsti dzērieni, lai gaidīšanas laiks šķistu īsāks. Sapulcējusies ap lielu karsta ūdens tvertni, kopiena aug. Daudzi izraujas no izolācijas, un pavisam nemanāmi dažu cilvēku cerība tiek nodota citiem.

Aicinājums uzņemt pie sevis jauniešus, kas ieradīsies uz Eiropas tikšanos Strasbūrā, studentus uzrunājis īpaši: viņi to saredz kā iespēju labo, kas dāvāts viņiem, dot tālāk.


Printed from: http://www.taize.fr/lv_article16910.html - 26 June 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France