Vēstule 2005
Miera NākotneŠī brāļa Rožē no Tezē rakstītā vēstule ir tulkota 55 valodās (tostarp 24 Āzijas valodās) un ir tikusi publicēta uz Eiropas jauniešu tikšanos Lisabonā. Vēstule tiks pārlasīta un pārdomāta 2005. gadā gan jauniešu tikšanos laikā, kas nedēļu pēc nedēļas notiks Tezē, gan citur, Eiropā un pārējos kontinentos.
«Dievs jums gatavo miera un nevis nelaimju nākotni; Viņš vēlas jums dāvāt nākotni un cerību.» [1] Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi sev jautā: bet kas tad ir ticība? Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu, nepieciešamā paļāvības degsme, ko nemitīgi atgūstam dzīves laikā. Evaņģēlijā vieni no pirmajiem Kristus vārdiem ir šie: «Svētīgi sirds vienkāršie!» [5] Jā, svētlaimīgi tie, kas tiecas pēc vienkāršības, pēc sirds un dzīves vienkāršības. Mūsu personīgā lūgšana arī ir vienkārša. Vai mēs domājam, ka, lai lūgtos, ir nepieciešams daudz vārdu? [8] Nē. Notiek tā, ka daži vārdi, reizēm neveikli, ir pietiekami, lai visu atdotu Dievam, gan mūsu bailes, gan cerības. «Svētais Gars, dāvā mums Jā, Svētais Gars iededz gaišumu mūsos. Lai tas būtu pavisam nespožs, tas atmodina sirdī vēlēšanos pēc Dieva. Un vienkārša vēlēšanās pēc Dieva jau ir lūgšana. Kur rast vajadzīgo vienkāršību, lai izdzīvotu Evaņģēliju? Daži Kristus vārdi mūs apgaismo. Kādu dienu Viņš sacīja saviem mācekļiem: «Ļaujiet bērniem nākt pie manis, Dieva patiesības pieder tiem, kas ir viņiem līdzīgi.» [10] Jēzus Kristus ir nācis virs zemes nevis lai kādu tiesātu, bet gan lai pavērtu cilvēkiem ceļu uz vienotību. Evaņģēlijā mums ir ļauts atklāt šo pārsteidzošo patiesību: Dievs nerada ne bailes, ne uztraukumus, Dievs var vienīgi mūs mīlēt. [1] Šie vārdi ir rakstīti sešsimt gadus pirms Kristus: skat. Jeremija 29,11 un 31,17. [2] Šajā gadā, kad desmit jaunas valstis ir pievienojušās Eiropas Savienībai, daudzi Eiropas jaunieši apzinās, ka dzīvo kontinentā, kas, daudzus gadus ticis šķelšanās un konfliktu plosīts, no jauna meklē vienotību un ir nostājies uz miera ceļa. Protams, ir palikuši sasprindzinājumi, netaisnības, reizēm nežēlība, kas rada šaubas. Tāpēc ir nepieciešams neapstāties ceļā: centieni pēc miera ir pašā Eiropas veidošanas pamatā. Taču tas mums neinteresētu, ja tā vienīgais mērķis būtu veidot spēcīgāku, bagātāku kontinentu un ja Eiropa ļautos kārdinājumam noslēgties savu robežu iekšienē. Eiropa patiesi kļūst par to, kas tā ir, kad tā ir atvērta citiem kontinentiem, solidāra ar nabadzīgajām tautām. Tās celšana atrod savu jēgu, kad tā tiek uztverta kā posms, kas kalpo visas cilvēces ģimenes miera veidošanai. Lūk, kāpēc tas, ka mūsu tikšanās gada beigās saucas „Eiropas tikšanās”, mums liek vēlēties vēl vairāk to ieraudzīt kā „uzticības svētceļojumu virs zemes”. [3] Skat. Jāņa 14,16-18 un 27. Dievs pastāv neatkarīgi no mūsu ticības vai šaubām. Kad mūsos ir šaubas, Dievs tāpēc neattālinās no mums. [4] Dostojevskis kādu dienu rakstīja savās piezīmēs: «Es esmu šaubu un neticības bērns. Kādas briesmīgas ciešanas man ir sagādājušas un sagādā šīs slāpes ticēt, kas ir jo stiprākas manā dvēselē, jo vairāk radušies pretargumenti… Mana „Hozanna” ir gājusi cauri šim šaubu bezdibenim.» Un tomēr Dostojevskis spēja turpināt: «Nav nekā skaistāka, dziļāka, pilnīgāka par Kristu; un ne vien nav nekā tāda, bet arī nevar būt.» Kad šis Dieva cilvēks ļauj nojaust, ka viņā neticīgais pastāv līdzās ticīgajam, tas tomēr nav mazinājis viņa dedzīgo mīlestību uz Kristu. [5] Mateja 5, 3. [6] Pat ja mūsu paļāvība paliek trausla, mēs taču nebalstāmies vienīgi uz savu ticību, bet gan uz visu to cilvēku paļāvību, kas bijuši pirms mums un kas ir mums apkārt. [7] ANO Pasaules pārtikas programma ir nesen publicējusi karti ar bada piemeklētajām vietām pasaulē. Neskatoties uz pēdējos gados panākto progresu, 840 miljoni cilvēku cieš no bada, no tiem 180 miljoni ir bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem. [8] Skat. Mateja 6,7-8. [9] Šo sevis atdošanas ceļu Dievam var stiprināt vienkāršas dziesmas, kas atkal un atkal atkārtotas, kā šī: «Mana dvēsele atpūšas mierā tikai Dievā vien.» Kad mēs strādājam, kad atpūšamies, šīs dziesmas turpina skanēt sirds dziļumos. [10] Mateja 19,14. [11] Kāds deviņus gadus vecs zēns, kurš vienu nedēļu nāca lūgties kopā ar mums, kādu dienu man sacīja: «Mans tēvs mūs atstāja. Es nekad viņu nesatieku, bet tomēr es viņu vēl joprojām mīlu un vakaros es lūdzu par viņu.» [12] Skat. 1. Pētera vēstule 3,18; vēstule romiešiem 1,4 un 1. vēstule Timotejam 3,16 [13] Šīs komūnijas vārds ir Baznīca. Dieva sirdī Baznīca ir viena, tā nevar tikt sadalīta. [14] Jo vairāk mēs tuvojamies Evaņģēlijam, jo vairāk tuvojamies cits citam. Un attālinās šķelšanās, kas sagādāja sāpes. [15] Kristus aicina izlīgt nekavējoties. Mēs nedrīkstam aizmirst Viņa vārdus svētā Mateja evaņģēlijā: «Kad tu nes savu dāvanu pie altāra, bet tur atceries, ka tavam brālim ir kas pret tevi, ej, vispirms izlīgsti!» (5,23) «Ej vispirms», nevis: «Atliec uz vēlāku laiku». [16] Damaskā, šajā tik daudzu pārbaudījumu skartajā Vidējo Austrumu teritorijā, mīt Antiohijas grieķu pareizticīgo patriarhs Ingācijs IV. Viņš runā spēcīgos vārdos: «Ekumēnisma kustība piedzīvo regresu. Kas ir palicis pāri no sākotnējā pravietiskā notikuma, ko citu starpā iemiesoja tādi cilvēki kā pāvests Jānis XXIII un patriarhs Atenagors? Mūsu šķelšanās padara Kristu nepazīstamu, tās ir pretējas Viņa gribai mūs redzēt vienotus, “tā lai pasaule ticētu”. Mums ir steidzami nepieciešamas pravietiskas iniciatīvas, kas liktu ekumēnismam iziet no slepenības, kurā, man bail, ka tas ir pilnīgi iestidzis. Mums ir degoša nepieciešamība pēc praviešiem un svētajiem, lai palīdzētu savām Baznīcām atgriezties caur savstarpēju piedošanu.» [17] Viesojoties Tezē 1986. gada 5. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II ieteica vienotības ceļu, sakot mūsu kopienai: «Vēloties paši būt par “vienotības līdzību”, jūs palīdzēsiet visiem tiem, ko satiksiet, būt uzticīgiem viņu Baznīcas piederībai, kas ir to audzināšanas un apzinātas izvēles auglis, bet arī palīdzēsiet viņiem arvien dziļāk ieiet tai vienotības noslēpumā, kas ir Baznīca Dieva plānā.» |