TAIZÉ

Brālis Aloizs 2009

Vēstule no Kenijas

 
No 2008.gada 26. līdz 30.novembrim 7000 jauniešu no dažādiem Kenijas reģioniem, kā arī no citām Āfrikas valstīm un citiem kontinentiem satikās Nairobi. Tezē kopienas rosinātās tikšanās, „Uzticības svētceļojums uz zemes” posmā jauniešus uzņēma vairāk nekā astoņdesmit dažādu Nairobi baznīcu draudzes. Šīs tikšanās mērķis bija palīdzēt radīt draudzīgākas attiecības un pārvarēt pārpratumus, kurus radījis cilvēcisko kontaktu trūkums un vēsturiskie ievainojumi.
 
Tezē kopiena Āfrikas kontinentā ir bijusi klātesoša 55 gadus – ar mazām brāļu grupām, kas dalījušas savu dzīvi ar pašiem trūcīgākajiem. Gadu gaitā brāļi ir dzīvojuši Alžīrijā, Kotdivuārā, Nigērā, Ruandā un Kenijā. Pēdējos sešpadsmit gadus daži brāļi ir dzīvojuši Senegālā, lielākoties musulmaņu apdzīvotā rajonā Dakarā.
 
Desmonds Tutu, Keiptaunas (Dienvidāfrika) anglikāņu arhibīskaps emeritus, raksta: “Āfrika ir vieta, kur krustāsišana un augšāmcelšanās rod savu dziļāko jēgu un kur uzticības un izlīguma veidošana ir ikdienas realitāte… Mēs visi esam Dieva bērni, un Kristū nav ne ruandiešu, ne kongojiešu, ne burundiešu, ne kenijiešu, ne nigēriešu, ne dienvidafrikāņu: mēs visi esam viens Kristū Jēzū. Es zinu, ka šo vēsti pauž arī Tezē kopiena un ka brāļi solidarizējas ar mums, kad mēs ar šo vēstījumu atgriežamies mājās Dienvidāfrikā, pāri visam Āfrikas kontinentam, un citur pasaulē, kur “bailes no svešā” vēl aizvien ir nepieciešams pārvērst draudzībā, izlīgumā un uzticībā.”
 
Āfrikā dažādi pārbaudījumi nenomāc cilvēku savstarpējo cieņu. Bieži tas īpaši skaidri ir redzams tieši pašu trūcīgāko vidū. Dzīves grūtības neaizēno prieku, un nopietni dzīves uzskati neizslēdz dejotprieku. Daudzi atsakās padoties bezcerībai. Bieži vien priekšplānā izvirzās sievietes, kuras ar atjautību un neatlaidību uzņemas arvien vairāk pienākumu ģimenē un sabiedrībā.
 
Kontinentu ārda šķelšanās, tāpēc daudzi cilvēki turpina drosmīgi cīnīties par izlīgumu un samierināšanu. Kristieši ir aicināti stingri turēties pie šīs cerības, jo Kristus kristības saites ir stiprākas par šķelšanos. Vairāki Āfrikas kristieši par šo ticības pārliecību ir samaksājuši ar savām dzīvībām.
 
“Vēstule no Kenijas”, ko Brālis Aloizs uzrakstījis 2009. gadam, tiek publicēta Eiropas jauniešu tikšanās reizē Briselē 2008. gada decembra beigās.

Visā pasaulē strauji mainās sabiedrība un cilvēku izturēšanās. Līdz ar iepriekš nepiedzīvotām attīstības iespējām pieaug arī nestabilitāte un arvien dziļākas kļūst bažas par nākotni. [1]

Lai tehniskais un ekonomiskais progress ietu roku rokā ar lielāku cilvēcību, ir nepieciešams meklēt dziļāku mūsu eksistences jēgu. Ņemot vērā nogurumu un bezpalīdzību, ko izjūt daudzi cilvēki, rodas jautājums: kas ir tas avots, no kura mēs smeļamies dzīvi?

Jau vairākus gadsimtus pirms Kristus pravietis Jesaja norādīja uz šo avotu, rakstot: “Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku; tie skrien un nepiekūst, tie iet un nenogurst.” [2]

Šobrīd daudz vairāk cilvēku nekā agrāk nespēj atrast šo avotu. Pat Dieva vārds ir nesaskaņu pilns vai reizēm pilnībā aizmirsts. Vai varētu būt saikne starp ticības izzušanu un dzīves degsmes zudumu?

Kā mēs varam atklāt to, kas aizsedz šo avotu? Protams, būdami uzmanīgi pret Dieva klātbūtni. Tur mēs varam smelties cerību un prieku.

Tad avots atsāk plūst no jauna un mūsu dzīve kļūst jēgpilna. Mēs kļūstam spējīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi – saņemt to kā dāvanu un sniegt to tiem, kas mums uzticēti.

Pat ja mums ir pavisam neliela ticība, pārmaiņas notiek tad, kad mēs vairs nedzīvojam, koncentrējušies tikai paši uz sevi. Atverot savu siržu vārtus Dievam, mēs sagatavojam Viņa ceļu arī pie daudziem citiem.

Uzņemties atbildību par savu dzīvi

Jā, Dievs ir klātesošs ikvienā cilvēkā neatkarīgi no tā, vai viņš tic, vai nē. No pašas pirmās lapas Bībele skaisti un poētiski apraksta dāvanu, kuru Dievs ar savu dvesmu ir sniedzis katrai cilvēciskai būtnei. [3]

Savā zemes dzīvē Jēzus atklāja Dieva bezgalīgo mīlestību uz ikvienu cilvēku. Atdodot sevi līdz galam, viņš ierakstīja Dieva jāvārdu mūsu cilvēcības dzīlēs. [4] Kopš Kristus augšāmcelšanās mēs vairs nevaram zaudēt cerību nedz par pasauli, nedz par mums pašiem.

Kopš tā laika Dieva dvesma – Svētais Gars – mums ir dots uz visiem laikiem. [5] Caur savu Garu, kas dzīvo mūsu sirdīs, Dievs saka “jā” tam, kas mēs esam. Mums nekad nevar apnikt klausīties šos pravieša Jesajas vārdus: “Tam Kungam būs labs prāts pie tevis, un tava zeme būs it kā salaulāta ar Viņu.” [6]

Piekritīsim tam, kas mēs esam, vai tam, kas neesam; uzņemsimies atbildību pat par visu to, ko neesam izvēlējušies, bet kas mūs padara par tiem, kas esam. [7] Uzdrīkstēsimies būt radoši pat tajā, kas nav perfekts. Un mēs atradīsim brīvību! Pat būdami pārslogoti, mēs saņemsim mūsu dzīvi kā dāvanu un katru dienu kā Dieva šodienu. [8]

Pāri sev pašiem

Ja Dievs ir mūsos, Viņš ir arī mums priekšā. [9] Viņš pieņem mūs tādus, kādi mēs esam, bet arī paceļ mūs pāri mums pašiem. Laiku pa laikam Viņš nāk, lai pārveidotu mūsu dzīvi, sagraujot mūsu plānus un projektus. [10] Jēzus dzīve palīdz mums uzlūkot notiekošo šādā veidā.

Jēzus ļāva Svētajam Garam vest sevi uz priekšu. Viņš nekad nemitējās atsaukties uz neredzamo Dieva, sava Tēva, klātbūtni. Tā bija pamatā Viņa brīvībai, kas vedināja atdot dzīvi mīlestībai. Jēzū attiecības ar Dievu un brīvība neizslēdza viena otru, bet drīzāk pastiprināja cita citu. [11]

Ikvienā no mums mājo ilgas pēc pilnības, mēs tiecamies pēc tās ar visu savu būtni – miesu, dvēseli un prātu. Slāpes pēc mīlestības kvēlo ikvienā cilvēkā, no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Tās nevar pilnībā apmierināt pat vislielākā cilvēciskā tuvība.

Bieži mēs piedzīvojam šīs ilgas kā trūkumu vai tukšumu, reizēm tās mūs apmulsina, taču šīs ilgas nepavisam nav kāda anomālija – tās ir mūsu esamības daļa. Tās ir dāvana, jo tajās rodams Dieva aicinājums mums – atvērt sevi.

Tāpēc ikviens ir aicināts pavaicāt sev: kādus soļus man šobrīd vajadzētu spert? Nav runa par “darīšanu vairāk”. Mēs esam aicināti vairāk mīlēt. Un, tā kā mīlestībai, lai izpaustu sevi, nepieciešama visa mūsu esība, mums pašiem nevilcinoties jāatrod veids, kā gādāt par saviem tuvākajiem.

Mums jādara tas mazumiņš, ko spējam darīt

Palīdzēt otram padziļināt viņa ticību:

Pārāk daudz jauniešu jūtas vieni savā iekšējā ceļā. Jau divi vai trīs cilvēki var atbalstīt viens otru, daloties pārdomās un kopīgi lūdzot – arī kopā ar tiem, kuri apgalvo, ka ir tuvāk šaubām nekā ticībai. [12]

Šāda veida tikšanās, iekļautas vietējās baznīcas dzīvē, rod milzu atbalstu. [13] Draudze ir kopienu kopiena, kurā pulcējas visas paaudzes un kurā cilvēki neizvēlas viens otru. Baznīca ir Dieva ģimene, kopība, kas mūs izceļ no izolācijas. Tur mēs tiekam uzņemti, tur Dieva jāvārds mūsu esamībai kļūst par īstenību, tur mēs atrodam vajadzīgo Dieva mierinājumu. [14]

Kaut draudzes un jauniešu grupas kļūtu par dziļi izjustas laipnības un uzticības vietām, par viesmīlības vietām, kurās mēs gādājam par pašiem vājākajiem!

Pārvarēt mūsu sabiedrības šķēršļus

Ja mums jāpiedalās vienotākas cilvēces ģimenes veidošanā, vai viens no steidzamākajiem uzdevumiem nav uzlūkot pasauli “no pašas apakšas”? [15] Šāds skata punkts ietver sevī lielu dzīves vienkāršību.

Mūsdienās komunikācija kļūst aizvien vieglāka, tomēr sabiedrība vēl aizvien ir ļoti sašķelta. Turpina pieaugt savstarpēja vienaldzība. Pārvarēsim mūsu sabiedrības šķēršļus! Dosimies pretim tiem, kuri cieš! Dosimies pie tiem, kas atstāti novārtā un pret kuriem slikti izturas! Padomāsim par imigrantiem, kas ir tik tuvu mums līdzās un reizē tik tālu no mums! [16] Tur, kur pieaug ciešanas, bieži pieaug arī dažādu praktisku iniciatīvu skaits, kas var kalpot kā cerības zīmes.

Lai cīnītos pret netaisnību, risinātu konfliktus un veicinātu dalīšanos materiālajos labumos, ir svarīgi apgūt dažādas iemaņas. Arī neatlaidība studijās vai profesionālas mācības var kļūt par citiem sniegtu kalpošanu.

Vairāki nabadzības un netaisnības veidi ir skaidri redzami, taču citi nav tik pamanāmi. Vientulība ir viens no tiem. [17] Aizspriedumi un nesaskaņas dažreiz tiek nodotas no vienas paaudzes nākamajai un var novest pie vardarbības izpausmēm. Pastāv vardarbības veidi, kas šķiet gluži nekaitīgi, bet kas patiesībā nodara lielu ļaunumu un pazemo citus. Viens no tiem ir ņirgāšanās. [18]

Lai kas mēs būtu, vienalga – vieni paši vai kopā ar citiem – meklēsim to, ko varam darīt postošās situācijās. Tādējādi mēs atklāsim Kristus klātbūtni pat vietās, kurās negaidītu to atrast. Augšāmcēlies no nāves, Viņš ir klātesošs cilvēku vidū. Viņš turpina ar mums iet pa līdzcietības ceļiem un jau tagad caur Svēto Garu atjauno pasaules seju.

informācija pēdējo reizi atjaunota: 2009.gada 23.marts

Notes

[1Daudzās valstīs, neskatoties uz pasaules ekonomikas izaugsmi un cerībām uz attīstību, graustu rajoni kļūst aizvien lielāki, nevis samazinās un bezdarbs asi skar daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus. Āfrikā straujš tehnikas progress draud noslāpēt pakāpenisko attīstību, kas ir tik būtiska tradicionālajā dzīvesveidā. Turklāt vienotība starp ģimenes locekļiem un etniskajām grupām pavājinās. Kā šīm vērtībām piešķirt jaunu dzīvi, un kā tās nest pāri ģimeņu un etnisko grupu robežām? Tas palīdzētu samazināt daudzu jauniešu aizbraukšanu, kurus vilina valstis ar augstākiem dzīves standartiem, bet kuri ne vienmēr apsver šāda lēmuma sekas.

[2Jesajas grāmata 40:31. Kad tika teikti šie vārdi, nogurums jau bija kļuvis par īstenību. “Es nodomāju: es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku” (Jesajas grāmata 49:4). Un vēl: “Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk” (Jesajas grāmata 40:30). Bet pravietis atmodina cerību: “Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs. Viņš nogurušajiem dod spēku. “ (Jesajas grāmata 40:28-29).

[3Tiesa, daudz šķēršļu riskē apslāpēt dzīvi: dažādi netaisnības veidi, nežēlība mums apkārt un mūsos, sāncensības gars, mūsu kļūdas, bailes no/vai nokļūšana ļoti tuvu tam, kas ir atšķirīgs, pašcieņas trūkums…

[4Plašos Āfrikas reģionos, piemēram, Masai kristiešu vidū Kristu uzlūko kā vecāko brāli. Tas saskan ar agrīno kristiešu teikto: Kristus ir “pirmdzimtais daudzu brāļu starpā” (Vēstule Romiešiem 8:29). Caur savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus pārvar ģimenes un etnisko vienotību (skat. Vēstule Kolosiešiem 1:18-20).

[5Bībeles valodās “dvesma” un “gars” ir viens un tas pats vārds. Pravieši rakstīja, ka caur Svēto Garu Dievs pats dzīvos cilvēkos (Ecēhiēla grāmata 36:26-27). Ar Kristus atnākšanu, caur viņa nāvi un augšāmcelšanos Svētais Gars ir dots “bez mēra” (Jāņa evaņģēlijs 3:34). Kopš tā laika Dieva dvesma turpina darboties cilvēcē tā, lai reiz tā veidotu vienu Kristus miesu.

[6Jesajas grāmata 62:1-4.

[7Uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti nenozīmē pieņemt visu vai pasīvi padoties notikumu gaitai. Reizēm mums jāpretojas vai jāatmasko netaisnīgas situācijas.

[8Vienu no agrīnajām Brāļa Rožē grāmatām sauc “Dzīvot Dieva šodienā” (1958). Brālis Rožē bija pārliecināts par to, ka kristiešiem daudz svarīgāk ir būt pilnībā klātesošiem mūsdienu sabiedrībā, nevis patverties nostalģijā par pagātni vai bēgt iluzorā nākotnē. Tikai tagadnes mirklī mēs varam piedzīvot Dievu un sakņot savas dzīves viņā.

[9  Afrikāņu kristietis Svētais Augustīns, uzrakstīja šo lūgšanu ceturtajā gadsimtā: “Tu biji dziļāk par manām dzīlēm un augstāk par manām augstienēm” (Atzīšanās, III grāmata, 6, 11).

[10  “Mani ceļi nav jūsu ceļi,” saka Kungs (Jesajas grāmata 55:8). Arī Jaunava Marija piekrita raudzīties pāri tagadnes notikumiem, pat neizprotamajai viņas dēla nāvei, aizvien ticot, ka Dievs paliks uzticīgs savam dzīvības apsolījumam.

[11Bīskapu sinodes laikā 2008.gada oktobrī Romā Kardināls Daniels, Malines-Briseles arhibīskaps, paziņoja: “Vārda spēks sevī ietver klausītāja atbildes brīvību. Tas ir precīzi tas pats spēks, kas piemīt Dieva Vārdam. Tas neierobežo klausītāja brīvību, bet ir tās pamatā.”

[12Jēzus saka: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mateja evaņģēlijs 18:20).

[13Pirmie kristieši “pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Apustuļu darbi 2:42). Āfrikā, kā arī Latīņamerikā un dažās Āzijas valstīs kristieši tiekas ne tikai draudzēs, bet arī savos apgabalos, ciemos, mazās baznīcas kopienās. Viņi kopīgi lūdz un piedāvā viens otram savstarpēju atbalstu. Tur rodams cilvēcisks siltums un personiska uzticēšanās, kas palīdz padarīt Baznīcu par patiesas kopības vietu.

[14Āfrikā Baznīca bieži tiek uzlūkota kā Dieva ģimene, un Dievs – kā mierinoša māte. Jau pravietis Jesaja ir rakstījis “Dievs saka: Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu” (Jesajas grāmata 66:13). Skat. arī Jesajas grāmatu 49:13-15. Raudzīšanās uz Baznīcu šādā veidā liek mums cīnīties par tās vienotību. Mēs nevaram pasīvi pievienoties Dieva ģimenei, paliekot sadalīti milzums dažādās konfesijās.

[15Vācu teologs Dītrihs Bonhēfers piederēja drīzāk priviliģētai sociālajai šķirai, taču Otrā pasaules kara laikā viņš iesaistījās pretošanās kustībā un nonāca bīstamā situācijā, kas noveda pie ieslodzījuma un nāves. 1943. gadā viņš rakstīja: “Tas, ka mēs esam iemācījušies uzlūkot lielos pasaules vēstures notikumus no pašas apakšas, no izslēgto, aizdomās turēto, nespēcīgo, apspiesto un nicināto jeb, īsāk sakot, no to cilvēku perspektīvas, kuri cieš, sniedz mums nesalīdzināmi vērtīgu pieredzi.”

[16Kaut arī šobrīd, par laimi, tiek pieliktas pūles, lai pasargātu kultūras no to izzušanas, ir skaidrs, ka neviena kultūra nevar attīstīties vakuumā. Globalizācijas laikmetā kultūru sajaukšanās nav tikai nenovēršama, tā ir mūsu sabiedrību priekšrocība.

[17Kenijiešu sakāmvārds atgādina: “Nav cilvēka, kas nevarētu kļūt par bāreni.”

[18“Tezē nolikumā” (1954) brālis Rožē rakstīja: “Ņirgāšanās, šī kopīgās dzīves inde, ir nodevīga, jo zem tās piesega izplatās tā saucamās patiesības, kuras kāds neuzdrīkstas pasacīt otram sejā. Tas ir gļēvi, jo grauj brāļa tēlu citu acīs.”